Senākās rakstītās ziņas par Baltijas dzintaru atrodamas Tacita rakstos. Viņš atzīmējis, ka aisti esot vienīgie, kas Baltijas jūras dārgumus vācot kopā un pārdodot citiem. Tā tirdzniecībā darbojās vairāki starpnieki, tāpēc fakti par ziemeļu zemēm, kur iegūst dzintaru, grieķu un romiešu aprakstos ir neprecīzi, bieži pat mistiski. Baltijas dzintara tirdzniecības ceļus uz antīkās pasaules zemēm daudz labāk par neskaidrajiem izteikumiem rakstos iezīmē dzintara depozīti.

Atskaitot Jitlandes ceļu, kur dzintara krājumi izsmelti jau p. m. ē., visi turpmākie ceļi ved vienīgi no Baltijas – Sambijas pussalas, Kuršu kāpas un Kurzemes piekrastes. Austrumu ceļš ved cauri Azovas un Melnajai jūrai. To izmantojušas arī Tuvo Austrumu valstis. Vislas – Dņestras ceļš noveda dzintaru pie Romas impērijas sliekšņa no austrumiem. Tā sauktie Morāvijas vārti atvēra ieeju pašā impērijas sirdī. Šī ieplaka savieno Oderas (arī Vislas) augšgalu ar Moravas augšteci un pie Bratislavas sasniedz Donavu. To sauc par lielo dzintara ceļu – tas ļoti aktīvi tiek ekspluatēts imperatora Nerona laikā, kad dzintara mode Romā sasniedz kulmināciju.