Pirmajā posmā notika sveķu izdalīšanās no kokiem, tā bija īslaicīga un intensīva un bieži atkārtojās. Otrajā posmā sveķi nokļuva «dzintara meža» augsnē. Sausā, labi vēdinātā smilšu augsnē sveķos notika fizikāli ķīmiskas pārmaiņas ar aktīvu skābekļa līdzdalību, izdalījās gaistošās frakcijas, sveķi kļuva cietāki un noturīgāki.

Trešajā dzintara veidošanās posmā sākās izskalošana, pārnešana un izgulsnēšanās ūdens baseinā. Dzintars veidojās, sveķiem apskalojoties ar ūdeni, kas bagātīgi satur skābekli un sārmainus kālija savienojumus, kuru iedarbības rezultātā veidojas dzintarskābe un tās sāļi.

Ceturtajā posmā dzintars izgulsnējās un pārklājās smilšainām nogulsnēm. Mainoties jūras krastu konfigurācijai, dzintars vai nu nonāca sauszemes apstākļos, vai palika aprakts jūras dibenā. Atsevišķus dzintaru saturošo nogulumu slāņus vēlāk pārbīdījis arī ledājs. Piekļūstot atmosfērai, dzintars mainījās gaisa skābekļa ietekmē, tāpēc jāsecina, ka atšķirībā no neorganiskajiem minerāliem dzintars ir nestabils un mainīgs.