ezozoja dzintarus atrod Japānā, Taimirā, Šveicē, Libānā, Aļaskā, Ņūdžersijā u.c. Visbiežāk tos atrod krīta sistēmas nogulumos. Pirmspaleogēna dzintaru veidošanos saista tikai ar skujkokiem. Piemēram, Ņūdžersijas dzintars, kam dažādas nokrāsas, ir sarkanīgāks un tumšāks nekā Baltijas dzintars, savukārt Aļaskas dzintars ir neparasti caurspīdīgs un intensīvi iekrāsots – sākot no medus dzeltena līdz melnam tonim. Japānas dzintaram bieži vien raksturīga patīkama karameļu krāsa, to bieži atrod kopā ar jūras fosilijām, un tas veidojies pirms aptuveni 85 miljoniem gadu. Taimiras pussalā Krievijā atrodas, iespējams, lielākais krīta sistēmas dzintara depozīts pasaulē. Savukārt Libānā atrod vienu no vecākajiem dzintariem – tas ir aptuveni 120-130 miljonus gadu vecs.

Gemologu interesi piesaista tikai daži dzintara veidi, kas tiek izmantoti par izejvielu juveliermākslā dažādos vēsturiskos periodos. Tie visi ir veidojušies terciāra laikā, un tie ir: Baltijas dzintars – sukcinīts, Rumānijas dzintars – rumenīts, Sicīlijas dzintars – simetīts, Birmas dzintars – birmīts, kā arī dzintari no Meksikas un Dominikas republikas.

Sukcinītam raksturīgi dzelteni medaini toņi; tā ķīmisko sastāvu raksturo augsts dzintarskābes (2-8%) saturs – tāds ir vienīgi sukcinītam. Jitlandes pussalā un Britu salu piekrastē sukcinīta atradnes izsmeltas vēl pirms mūsu ēras. Pasaulē bagātākās sukcinīta atradnes ir Krievijā, Kaļiņingradas apgabalā, to atrod Polijas piekrastē, Ukrainā, Rovnas apgabalā, Latvijas un Lietuvas piekrastē. 99,8% Baltijas dzintara ir sukcinīts. Ļoti reti atrod bekkerītu un stantenītu. Mūsu dzintarā valdošie ir dzeltenie toņi, kas pāriet gan sārtā, gan brūnā, gan zilā, gan zaļā nokrāsā.

Nosaukumu rumenīts 1891. gadā ievieš Otto Helms, tā nodēvējot Buzeu ielejas sarkanbrūno dzintaru. Dēvēt par rumenītiem pārējos Rumānijas dzintarus nebūtu korekti, jo tiem lielākoties raksturīga bāli dzeltena krāsa un augsta iekšējā plaisainība.

Simetīta nosaukums cēlies no Simeto upes, kuras krastos atrod Sicīlijas dzintaru. Šis neparastās krāsu gammas, bieži fluoriscējošais dzintars mūsdienās kļuvis par lielu retumu.

Birmīta krāsu gamma mainās no piesātināti brūnas līdz ūdeņaini iedzeltenai (heresa krāsa), bet tam nekad nav intensīvi dzelteno un kaula krāsas toņu. Visaugstāk tiek vērtēts ķiršsarkanais birmīts. Literatūrā bieži aprakstīta birmīta spēja fluoriscēt dienas gaismā zilganzaļā vai violetā krāsā. Diemžēl birmīta atradnes nu jau faktiski izsmeltas.

Kaut gan Dominikas dzintaru piemin jau Kolumbs, plaši pazīstams tas kļuvis tikai pēdējos 20 gados. Pēdējā laikā atklātās atradnes ir bagātas krājumu ziņā, te atrod arī salīdzinoši lielus dzintara gabalus. Tas ir vismīkstākais dzintars. Pēc pārējām īpašībām Dominikas dzintars ir līdzīgs simetītam. Ļoti reti izdodas atrast zilā krāsā fluoriscējošu dzintaru. Šādu dzintaru, pateicoties Kultūrkapitāla fonda atbalstam, izdevās iegādāties Latvijas Dabas muzejam. Apmeklētāji to varēs iepazīt pēc jaunās ekspozīcijas izveidošanas.