Kristiešu rožukroņi

Rožukronis — atribūts, kas pie mums nonācis no senatnes, taču nav zaudējis savu popularitāti arī tagadējā pasaulē. Dievticīgie šo reliģisko aksesuāru izmanto savā reliģiskajā praksē, citi vienkārši to kā skaistu lietu tur kaut kur piekārtu mājās. Rožukroni uzskata arī par dzīves ritējuma simbolu.

Par rožukroni sauc noteikta skaita krelles, apaļas vai ovālas formas, kuras savērtas diegā un kuru gali sasieti kopā. Grūti pateikt, kur un kad šīs īpašās krelles parādījās pirmo reizi. Tradicionāli par rožukroņa dzimteni uzskata Indiju, kur atrodas arī tā senākie paraugi, kas datēti ar II gs. p.m.ē. Taču nav zināms, kad rožukronis parādījās kristietībā — Bībelē tas nav pieminēts, tāpat nav arī nekādu liecību par tā izmantošanu agrīnajā kristietībā. Pirmo reizi rožukronis tiek pieminēts IV gadsimtā. Tad tas bija parasts diegs ar mezgliem. XI gadsimtā rožukroni sauca par «lūgšanu apļiem».

Pasaulē ir arī rožukroņu muzejs, tiesa, tikai viens, kaut gan kolekcionāru, kuri krāj rožukroņus, ir diezgan daudz. Šis muzejs atrodas Grieķijā, Peleponēzas pussalā, Nafplionas pilsētā. Šīs pilsētas iedzīvotājs Aris Evangelinos par kolekcionāru kļuva 1958.gadā un savāca 8000 eksemplārus rožukroņu, bet 1998.gadā atvēra muzeju, kur aplūkošanai izlika savas kolekcijas labākos paraugus. Rožukroņa popularitāti apstiprina arī tas, ka muzeja darbības laikā to apmeklējuši vairāk nekā 100 000 cilvēku.