Jau tālā senatnē Baltijas jūras piekrastes iedzīvotāji dzintaru vāca ne tikai tirdzniecībai, bet izmantoja arī praktiski – rotās, dziedniecībā, rituālos. Vecākās atrastās dzīvnieku figūriņas tiek datētas ar 8.-7.gadu tūkstoti p. m. ē. Latvijas un Lietuvas teritorijā dzintaru sāka apstrādāt 4. gadu tūkstotī p. m. ē. Interesantākie dzintara izstrādājumu atradumi ir no Sārnates, Lubānas, Jodkrantes, pēdējā laikā no Pūrciema (Ģipka). Liela daļa šo atradumu veikti dr. Habil. hist. Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekles Ilzes Lozes vadībā. Viņa ir arī starptautiskās Aizvēstures un senās vēstures pētniecības asociācijas dzintara pētniecības komitejas locekle. No dzintara gatavoja piekariņus, krelles, vārpstiņu skriemeļus, kulta priekšmetus. Kā maģisku materiālu ar dziednieciskām īpašībām un reliģisko rituālu pavadoni dzintaru plaši izmantoja senās kaimiņu – slāvu – tautas Kijevas Krievzemē, Polijā.

Līdz ar krustnešu iebrukumu Baltijā 13. gs. vietējās dzintara apstrādes tradīcijas panīka. Dzintara iegūšanas monopoltiesības sev iedibināja Pomerānijas hercogi jūras krastu novados ap Dancigu. Vācu Ordenis, pārņēmis Prūsiju savā īpašumā, sagrāba pilnīgās īpašuma tiesības uz visu iegūto dzintaru. Par dzintara nenodošanu vietējos iedzīvotājus sodīja ar nāvi pakarot. Arī Latvijas piejūras ciemus «rotāja» karātavas dzintara zagļiem. Lai izsargātos no neapstrādātā dzintara zagšanas, darbnīcas tika veido-tas iespējami tālāk no atradnēm: Brigē (1302. gadā), Lībekā (1310.), Dancigā (1477.), Elbingā (1539.), Karalaučos (1641.). Cunftes galvenokārt nodarbojās ar lūgšanu kreļļu izgatavošanu. Pakāpeniski pilnveidojās dzintara apstrādes tehnika. 17. un 18. gs. raksturīgas no dzintara darinātas mozaīkas, inkrustācijas un dažādi veidojumi. Tas ir viens no dzintara apstrādes uzplaukuma periodiem, kurā tapa unikālais dzintara kabinets, vēlākā dzintara istaba. 19. gs. notiek pāreja no dzintara vākšanas uz dzintara ieguvi Jodkrantē, vēlāk Palmnikenes (Jantarnij) atradnēs; sākumā šahtās, pēc tam atklātos karjeros. Atradne ir jūras krastā, daļa tās klāta jūras ūdeņiem. Valdošās ūdens straumes, it īpaši pēc vētrām, no turienes joprojām nes dzintara gabalus, kurus izskalo Lietuvas un Latvijas piekrastē. Atradni izmanto Kaļiņingradas dzintara kombināts.